diena bez ikdienas.

Jā. biju pazudusi uz kādu brīdi. Laikam atkal ir pienācis brīdi, kurā saprast, ko es gribu, ko es negribu un what the hell is going on? Nezinu, vai tās ir manas kārtējās iedomas, bet esmu absolūti pārliecināta, ka liela daļa cilvēces par to nekad tā īsti nav aizdomājusies.

Ko es ar to gribēju pateikt? – nezinu. Bet ceru, ka man izdevās. Ir parasta svētdiena. Diena bez ikdienas. Diena, kurā es esmu aizrāvusies ar nekonedarīšanupilsētā. Mājās es to daru savādāk.

klausos: U2 – I’ll go crazy if I don’t gocrazy tonight

nakts sarunas un dejas.

Kādēļ arī man ir tieksme ietekmēties no citu cilvēku viedokļa? Vakardien diezgan nejauši un jauki pavadīju vakaru ar kādu paziņu. Mums ir daudz, daudz kopīgu paziņu. Nevienam viņš tā īsti nepatīk. Bet man..? Par spīti?

Bet es tikai gribēju pateikt, ka bija lieliskas nakts sarunas. Un dejas. Vairāk tādu.!

nepieņemam atpakaļ un nemainam.

Šodien izvērtās saruna ar draugiem pusdienas garumā. Saruna bija gara, un es necentīšos atstāstīt visus sīkumus. Bet nu pie kopsaucēja mēs nonācām.

Cilvēks nav manta, kurai ir 14 dienu termiņš, kura laikā var atgriezt preci, ja nepatīk. “Man lūdzu lielāku, citā krāsā, ar citu saturu vai citā iepakojumā.”

Skarbi. Tikpat, cik pasaule apkārt.

hroniski iemīlējusies.

Pirms pāris dienām, gatavojot ēst, kārtējo reizi pārsālīju ēdienu. Nav jau tā, ka tīšām, bet man tas laikam sanāk biežāk nekā citiem. Un tad nu mamma izspļāva tādu teikumu kā - “Tu jau zini, kā mēdz teikt par tiem, kas visu pārsāla..” Es aizbildinājos, ka tā man gadās parasti. Un mamma teica – varbūt tas ir hroniski.!

Zini, jā. Esmu hroniski iemīlējusies. Man patīk iemīlēties. Man patīk tā sajūta. Un man patīk, ka ir nedaudz bail. Tā, kā šodien. :)

klausos: KT Tunstall – Suddenly I see

kad?

“kad mēs pārstājām priecāties un sākām baidīties?”

sāp-nesāp.

Šodien bija visnotaļ jauka diena. kojās jauns ledusskapis :) un dzīve – skaista. zaļa.! Diena bija pilnīgi lieliska, bez īpašām darbībām un īpašiem notikumiem. tāda – ar nekodarīšanuaizņemtadiena. /Re, cik jauki ir rakstīt vārdus kopā.!/ bet stāsts ne par to.

Vakarā pienāca kārta nejaukai sarunai. Tādai, kuru es neciešu. Un neciešu tieši viena iemesla dēļ. – man nepatīk sāpināt cilvēkus. Un Tu pat nevari iedomāties, cik tas ir grūti – atrast nesāpīgāko veidu, zinot, cik tas ir svarīgi otram. Muļķīgi nedadz, jo šī bija situācija, ka man ir gluži vienalga. Vienīgais, kas satrauc – tas, ka otrs pēc tam jūtas slikti.

Tāpēc es uzlieku austiņas un baudu šis dienas atklājumu /atklājumu no jauna/ Katie Melua un Nine million bicycles. Un.. Iemāci mani nesatraukties tik daudz par citu dzīvi, bet vairāk par savējo.!

LIELAIS vakars. the end.

Šoreiz runa nav par parastu vakaru. Šoreiz runa ir par bezgala jaukā radio SWH lielo vakaru, kas nu jau ir kļuvis par neatņemu sastāvdaļu no manas ikdienas. No manas dzīves. Gandrīz katru darba dienas vakaru mēs bijām kopā. Uz ielas, autobusā, parkā, tramvajā vai  mājās. Es klausījos. Tas padarīja vakaru gaišāku un piešķīra tam noskaņu. Iemeslu. Krāsu.

Bet šovakar, tikko izskanēja pēdējās LIELĀ vakara minūtes. Komplektā ar saulrietu dziesmu topu. /Arī šī gada saulrieta dziesmas tiks skaisti ieritinātas kadā CD. / Bet ne pat to tagad. Tas ir neticami, ka tas ir viss.! Kas tālāk? Tiešām.! KAS tālāk?

Skumji. Neiedomājami.

Par ko es runāju? vairāk šeit:

http://tomsgrevins.blogspot.com/2009/09/to-whom-it-may-concern.html

komunikācija caur ķiršiem.

Man nekad nav bijušas tādas ciešas attiecības ar savu vectēvu. Mūsu vienīgās sarunas, parasti, ir par skolu, nedaudz citām lietām, ko daru, bet nekad tādas personiskas, sirsnīgas sarunas. Ne tādas, kurās cilvēks izsaka savu viedokli. Jā, pārsvarā balstītas uz faktiem. Notikumiem.

Redz, vakar dien biju aizbraukusi apciemot vecvecākus. Dažādi darbiņi, parastas sarunas ar faktiem un notikumiem. Neliela garlaicība, karstums. Tāds lauku miers un klusums. Un lauku tantes, kuras vienmēr ir sasodīti ieinteresētas neikdienišķajā un arī ikdienišķajā. Vārdu sakot, visā, jo nu citādi dzīve tur tiešām garlaicīga. Vispār reiz dabūju dzirdēt, ka es nepareizi ģērbjoties. Nu šitā jau nepieklājoties tādām labi audzinātām meitenēm staigāt. /Un es tik pasmīnu./ Neuztrauc jau īpaši, ko citi runā, kur nu vēl nepazīstama sieviete pēc septiņdesmit.

Tā sēdējām pagalmā pa brīdim pateikdami kādu vārdu. Ieraudzīju, ka ķiršu kokā ķirši izauguši tikai galotnē, vai arī vienkārši pārējos visus vārnas noēdušas. /Neizklausās diez cik ticami, bet vecmamma tā teica./ Tad nu paņēmu trauciņu un salasīju ķiršus, lai pati varu nedaudz ieēst un vecmamma un vectēvs arī tiek klāt. Vecmamma visnotaļ ātri atteicās no maniem ķiršiem. Vectēvs paņēma nedaudz un teica, ka vairāk negribot. Nu neko. Pēc brīža piedāvāju vēl. Paņēma. Un tā mums radās sava veida komunikācija. Sēdēju netālu no vectēva uz trepītēm un ik pēc minūtes piedāvāju ķiršus, jo viņš vairāk par trīs neņēma. Katru reizi es ar savu ‘m?’ un vectēvs ar savu kautrīgo, nelielo smaidu un ‘paldies.’

Dīvaini? Jā gan. Bet tā bija kaut kāda īpaša komunikācija, kas man lika smaidīt. Tajā brīdī bija kas vairāk par ķiršiem. Kaut kas kluss un nepateikts. Ciešākā komunikācija, kāda man jebkad bijusi ar vectēvu. Un caur ķiršiem.

septembris. pirmais.

Šodien ir. Es, diezgan neierasti, salīdzinājumā ar pēdējiem 15 septembriem, atrodos mājās. Tas vispār ir jocīgi, jo parasti šī diena man neizraisīja nekādas emocijas. Bet šogad.. jūtos tik sasodīti pieaugusi.

Manam brālim šodien septembris, pirmais, jaunā skolā. Tas ir sasodīti forši. Esmu jauka un priecājos par viņu. Un ir tik daudz kas, ko man gribas viņam teikt. Vienvakar, braucot ar riteņiem, mums bija tā foršā saruna. Tā, kura man liek runāt nedaudz dīvainā tonī. Nedaudz liek man stostīties. Un nedaudz nespēt pateikt dažos vārdos, to, ko es jūtu ar katru teikumu. Viņš ir tik ļoti pieaudzis. Tik ļoti sakarīgs. Un tik ļoti tāds, kā es, tikai pirms 4 gadiem. Patiesībā nē.-nedaudz prātīgāks. Klausoties viņā, es biju tik sasodīti laimīga, par to, ka man ir nenormāli jauks un gudrs, bet nedaudz nobijies brālis. Un toreiz, lai ko es arī teiktu vai neteiktu, es nebūtu spējusi pateikt, to, cik man liels prieks.

Par to, kāda es biju pirms 4 gadiem? – ak, es biju pārņemta, ar to kā mainās dzīve. Ar to, kā viss notiek. Un es nemaz neklausījos šajos ‘pieredzes stāstos’. Es ik reizi paliku nedaudz dusmīga, ja man kāds mēģināja dot padomu. /Tas ir viens no iemesliem, kāpēc apbrīnoju savu brāli. Viņš ir iemācījies ieklausīties./ Es dzīvi kampu milzīgiem malkiem, ne par ko nedomājot. Droši vien es biju arī nedaudz riebīga. Nedaudz ne tāda kā es. Tik daudz prieka, līdz tam brīdim, es nekad nebiju pieredzējusi.! Nekad. Vismaz toreiz man tā likās. Bet es biju brīvībā. Atpletusi savus spārnus, cenzdamās uzlidot tik augstu, cik nemaz nav iespējams. Un ja lido augstu, tad nākas arī zemu krist. Tā notika. Pēc pusgada. Tas bija neiedomājami sāpīgi. Un tas bija tik ļoti man nepieciešami.

Es vienmēr apbrīnoju cilvēkus, kuri vēl līdz šim ir spējuši lidināties bez kritieniem. Varbūt viņiem ir izpletnis? Uzdāviniet arī man izpletni.!

aplauzos.

Vai Tu esi kādreiz naktī bijis nomodā tāpat vien? Nomodā ne tāpēc, ka nenāk miegs. Nomodā tāpēc, ka nomoka domas. Varbūt arī neatbildēti jautājumi.
Tā ir bezgalīgi nejauka sajūta.
Zini, es zinu atbildes uz visiem jautājumiem, kuriem ir atbildes. Uz kuriem cilvēks spēj atbildēt. Bet moka šaubas. Šaubas par vai vispār jebkam uz šīs pasaules var ticēt, jo pēdējā laikā ‘aplauzties’ sanāk arvien biežāk.
Es vienmēr esmu centusies turēt savas domas pie sevis, taču mūžīgi dzirdēju pārmetumus, par to, ka nesaku ko domāju. Un vispār nesaku. Un tad es centos iemācīties uzticēties cilvēkiem un runāt. Tas man īpaši labi nepadodas.

„Es rakstu labāk kā runāju. Un runāju labāk kā dzīvoju.”

Ņemot vērā, ka rakstu arī draņķīgi, tad secinājumus izdariet paši.. Jā, bet stāsts bija par uzticēšanos. Sanāca tā, ka pastāstīju kādu sīkumu par kādu citu. Vārdu sakot-atļāvos nedaudz papļāpāt. Neko ļaunu negribēdama un nedomādama. Runājot, tikai tāpēc, ka tā bija parasta saruna. Pilnīgai parasta. Un caur vairākiem cilvēkiem tas viss bija nokļuvis atpakaļ pie adresāta. Muļķīgi. Man nācās dzirdēt pārmetumus, par to, ka es stāstu citiem to, ko nevajag. MAN, kura nekad mūžā nevienam neko neuztic un visu patur pie sevis. MAN, kura parasti ir uzticības persona pat nejaušiem garāmgājējiem. MAN, kura nekad nenodod šo uzticību. Un tagad esmu kļuvusi par absolūti neuzticamu. Tikai tāpēc, ka es vienreiz uzticējos.
Nu neko. Esmu atgriezusies pie patiesības, ka uzticēties var tikai un vienīgi sev. Skumji, bet fakts.
Ceru, ka vismaz Tu guli. Ar mierīgu sirdsapziņu.
Es meklēšu savu.