Ko es ar to gribēju pateikt? – nezinu. Bet ceru, ka man izdevās. Ir parasta svētdiena. Diena bez ikdienas. Diena, kurā es esmu aizrāvusies ar nekonedarīšanupilsētā. Mājās es to daru savādāk.

klausos: U2 – I’ll go crazy if I don’t gocrazy tonight

Bet es tikai gribēju pateikt, ka bija lieliskas nakts sarunas. Un dejas. Vairāk tādu.!

Cilvēks nav manta, kurai ir 14 dienu termiņš, kura laikā var atgriezt preci, ja nepatīk. “Man lūdzu lielāku, citā krāsā, ar citu saturu vai citā iepakojumā.”

Skarbi. Tikpat, cik pasaule apkārt.

Zini, jā. Esmu hroniski iemīlējusies. Man patīk iemīlēties. Man patīk tā sajūta. Un man patīk, ka ir nedaudz bail. Tā, kā šodien. :)

klausos: KT Tunstall – Suddenly I see

“kad mēs pārstājām priecāties un sākām baidīties?”

Vakarā pienāca kārta nejaukai sarunai. Tādai, kuru es neciešu. Un neciešu tieši viena iemesla dēļ. – man nepatīk sāpināt cilvēkus. Un Tu pat nevari iedomāties, cik tas ir grūti – atrast nesāpīgāko veidu, zinot, cik tas ir svarīgi otram. Muļķīgi nedadz, jo šī bija situācija, ka man ir gluži vienalga. Vienīgais, kas satrauc – tas, ka otrs pēc tam jūtas slikti.

Tāpēc es uzlieku austiņas un baudu šis dienas atklājumu /atklājumu no jauna/ Katie Melua un Nine million bicycles. Un.. Iemāci mani nesatraukties tik daudz par citu dzīvi, bet vairāk par savējo.!

Bet šovakar, tikko izskanēja pēdējās LIELĀ vakara minūtes. Komplektā ar saulrietu dziesmu topu. /Arī šī gada saulrieta dziesmas tiks skaisti ieritinātas kadā CD. / Bet ne pat to tagad. Tas ir neticami, ka tas ir viss.! Kas tālāk? Tiešām.! KAS tālāk?

Skumji. Neiedomājami.

Par ko es runāju? vairāk šeit:

http://tomsgrevins.blogspot.com/2009/09/to-whom-it-may-concern.html

Redz, vakar dien biju aizbraukusi apciemot vecvecākus. Dažādi darbiņi, parastas sarunas ar faktiem un notikumiem. Neliela garlaicība, karstums. Tāds lauku miers un klusums. Un lauku tantes, kuras vienmēr ir sasodīti ieinteresētas neikdienišķajā un arī ikdienišķajā. Vārdu sakot, visā, jo nu citādi dzīve tur tiešām garlaicīga. Vispār reiz dabūju dzirdēt, ka es nepareizi ģērbjoties. Nu šitā jau nepieklājoties tādām labi audzinātām meitenēm staigāt. /Un es tik pasmīnu./ Neuztrauc jau īpaši, ko citi runā, kur nu vēl nepazīstama sieviete pēc septiņdesmit.

Tā sēdējām pagalmā pa brīdim pateikdami kādu vārdu. Ieraudzīju, ka ķiršu kokā ķirši izauguši tikai galotnē, vai arī vienkārši pārējos visus vārnas noēdušas. /Neizklausās diez cik ticami, bet vecmamma tā teica./ Tad nu paņēmu trauciņu un salasīju ķiršus, lai pati varu nedaudz ieēst un vecmamma un vectēvs arī tiek klāt. Vecmamma visnotaļ ātri atteicās no maniem ķiršiem. Vectēvs paņēma nedaudz un teica, ka vairāk negribot. Nu neko. Pēc brīža piedāvāju vēl. Paņēma. Un tā mums radās sava veida komunikācija. Sēdēju netālu no vectēva uz trepītēm un ik pēc minūtes piedāvāju ķiršus, jo viņš vairāk par trīs neņēma. Katru reizi es ar savu ‘m?’ un vectēvs ar savu kautrīgo, nelielo smaidu un ‘paldies.’

Dīvaini? Jā gan. Bet tā bija kaut kāda īpaša komunikācija, kas man lika smaidīt. Tajā brīdī bija kas vairāk par ķiršiem. Kaut kas kluss un nepateikts. Ciešākā komunikācija, kāda man jebkad bijusi ar vectēvu. Un caur ķiršiem.

Manam brālim šodien septembris, pirmais, jaunā skolā. Tas ir sasodīti forši. Esmu jauka un priecājos par viņu. Un ir tik daudz kas, ko man gribas viņam teikt. Vienvakar, braucot ar riteņiem, mums bija tā foršā saruna. Tā, kura man liek runāt nedaudz dīvainā tonī. Nedaudz liek man stostīties. Un nedaudz nespēt pateikt dažos vārdos, to, ko es jūtu ar katru teikumu. Viņš ir tik ļoti pieaudzis. Tik ļoti sakarīgs. Un tik ļoti tāds, kā es, tikai pirms 4 gadiem. Patiesībā nē.-nedaudz prātīgāks. Klausoties viņā, es biju tik sasodīti laimīga, par to, ka man ir nenormāli jauks un gudrs, bet nedaudz nobijies brālis. Un toreiz, lai ko es arī teiktu vai neteiktu, es nebūtu spējusi pateikt, to, cik man liels prieks.

Par to, kāda es biju pirms 4 gadiem? – ak, es biju pārņemta, ar to kā mainās dzīve. Ar to, kā viss notiek. Un es nemaz neklausījos šajos ‘pieredzes stāstos’. Es ik reizi paliku nedaudz dusmīga, ja man kāds mēģināja dot padomu. /Tas ir viens no iemesliem, kāpēc apbrīnoju savu brāli. Viņš ir iemācījies ieklausīties./ Es dzīvi kampu milzīgiem malkiem, ne par ko nedomājot. Droši vien es biju arī nedaudz riebīga. Nedaudz ne tāda kā es. Tik daudz prieka, līdz tam brīdim, es nekad nebiju pieredzējusi.! Nekad. Vismaz toreiz man tā likās. Bet es biju brīvībā. Atpletusi savus spārnus, cenzdamās uzlidot tik augstu, cik nemaz nav iespējams. Un ja lido augstu, tad nākas arī zemu krist. Tā notika. Pēc pusgada. Tas bija neiedomājami sāpīgi. Un tas bija tik ļoti man nepieciešami.

Es vienmēr apbrīnoju cilvēkus, kuri vēl līdz šim ir spējuši lidināties bez kritieniem. Varbūt viņiem ir izpletnis? Uzdāviniet arī man izpletni.!

„Es rakstu labāk kā runāju. Un runāju labāk kā dzīvoju.”

Ņemot vērā, ka rakstu arī draņķīgi, tad secinājumus izdariet paši.. Jā, bet stāsts bija par uzticēšanos. Sanāca tā, ka pastāstīju kādu sīkumu par kādu citu. Vārdu sakot-atļāvos nedaudz papļāpāt. Neko ļaunu negribēdama un nedomādama. Runājot, tikai tāpēc, ka tā bija parasta saruna. Pilnīgai parasta. Un caur vairākiem cilvēkiem tas viss bija nokļuvis atpakaļ pie adresāta. Muļķīgi. Man nācās dzirdēt pārmetumus, par to, ka es stāstu citiem to, ko nevajag. MAN, kura nekad mūžā nevienam neko neuztic un visu patur pie sevis. MAN, kura parasti ir uzticības persona pat nejaušiem garāmgājējiem. MAN, kura nekad nenodod šo uzticību. Un tagad esmu kļuvusi par absolūti neuzticamu. Tikai tāpēc, ka es vienreiz uzticējos.
Nu neko. Esmu atgriezusies pie patiesības, ka uzticēties var tikai un vienīgi sev. Skumji, bet fakts.
Ceru, ka vismaz Tu guli. Ar mierīgu sirdsapziņu.
Es meklēšu savu.